Kāpēc Vācijai būtu jāmācās no Japānas piesardzības un disciplīnas!

Kāpēc Vācijai būtu jāmācās no Japānas piesardzības un disciplīnas!

2025. gada 16. maijā kāda autore pārdomā savu pieredzi Japānā un galvenās atšķirības no vācu kultūras. Iespaidi, ko viņa guvusi ceļojumā pa Tokijas, Kioto un Okinavas pilsētām, parāda, cik liela uzmanība un disciplīna raksturo līdzāspastāvēšanu Japānā. Kamēr Vācijā bieži valda egoisms un konkurētspēja, Japānā harmonija tiek vērtēta kā galvenā vērtība. Tas ziņo Fokuss.

Spilgts piemērs tam ir atmosfēra pludmales viesnīcā, kur viesi uzvedas nepiespiesti un nerezervē sauļošanās krēslus. Tokijas metro valda absolūts klusums; Mobilie telefoni un skaļas sarunas ir tabu. Šāda uzvedība liecina, ka pieklājība un apdomība ir dziļi iesakņojusies japāņu ikdienas dzīvē. Autore gan pauž nožēlu par Vācijā sarūkošo cieņu un disciplīnu, kas nepieciešamas harmoniskai līdzāspastāvēšanai.

Apsvēršanas kultūra

Japānā individuālais ego bieži tiek atstāts malā par labu sabiedrībai. Tas atspoguļojas sociālajās normās, kas veicina harmonisku sabiedrību. Tādi tikumi kā apdomība, godīgums, uzticēšanās, pieticība un atturība ir elementāri Japānas kultūrā. Šie principi veido Japānas harmoniskas sabiedrības pamatu, kurā, lai izvairītos no nelaimēm, izvairās no konfliktiem un tiešas kritikas. Informācija par Nippon nosaka.

Kolektīva gara piemērs ir prakse, kad darbinieki agri ierodas birojā un novieto savas automašīnas tālāk, lai citiem nodrošinātu labāku stāvvietu. Šādi uzmanības žesti ne tikai nodrošina personīgo komfortu, bet arī stiprina sabiedrību. Turpretim Vācijā nereti dominē princips “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”, kas vēl vairāk saasina konkurences situāciju ikdienā.

Nepieciešama pārdomāšana

Autore norāda, ka Z paaudze Japānā sāk apšaubīt tradicionālās kolektīvās attieksmes vērtības un pieprasīt vairāk pašaprūpes. Tas varētu vēstīt par izmaiņām Japānas sabiedrībā, kuru jau sen raksturo kolektīvisma ideja. Jaunāki cilvēki arvien vairāk apšauba domu, ka novirzes no sociālajām normām var izraisīt atstumtību.

Ņemot vērā šos novērojumus, autors liek domāt, ka Vācija varētu mācīties no Japānas attieksmes pret disciplīnu un apsvērumiem. Būtu nepieciešama paradigmas maiņa uz lielāku sadarbību un atbildību, lai uzlabotu sociālo mijiedarbību un pārvarētu egoismu, kas šobrīd raksturo sociālo klimatu.

Kopumā kultūru salīdzinājums parāda, cik svarīgs ir apsvērums un kārtība harmoniskai līdzāspastāvēšanai un cik nepieciešama vērtību pārvērtēšana Vācijas sabiedrībā.