Kas mani kopā ar vīrieti ceļo par uzmākšanos uz ielas

Kas mani kopā ar vīrieti ceļo par uzmākšanos uz ielas

Es sēdēju uz mūsu Airbnb studijas kāpnēm un piespraudu čības savam pirmajam skrējienam, kopš es aizbraucu no Londonas pirms četriem mēnešiem. Kad es saistīju cilpu, es domāju prātā: "Es ceru, ka mani neuztrauc."

Un tad es atcerējos: mani četrus mēnešus netika uzmākts, un vienīgais iemesls, kāpēc es domāju, bija tas, ka es automātiski saistīta ar uzmākšanos uz ielas.

Mans sākotnējais skaidrojums četru mēnešu labvēlības periodam bija "vīrieši šeit ir atšķirīgi" - un varbūt viņi ir, bet ir vēl viens faktors, kas varētu piedāvāt labāku skaidrojumu: katru reizi, kad biju publiski, es biju kopā ar Pēteri. Sākot no pārgājieniem, riteņbraukšanas un niršanas līdz atpūtai pludmalē, Pēteris bija man blakus un neapzināti man piešķīra "aizsardzību", kāda man parasti nav.

Ticiet man, ka feministe mani kaitina, lai to pateiktu ("man ir cilvēks, kurš mani aizsargā"), bet atšķirība bija pārsteidzoši skaidra. Pavadot laiku vienatnē Klusajā okeānā, protams, es nevaru droši pateikt, vai miers ir saistīts ar Pēteri vai tikai pieklājīgākas kultūras dēļ, bet es varu droši pateikt vienu lietu: tas ir sasodīti lieliski.

Es pamanīju, ka mana dzīve Londonā bija kaut kā smagāka. Es jutos jaukāk, kad staigāju pa ielām, modrāks, nemierīgāks. Tā nebaidījās vai paranoja kā tāda; Drīzāk piesardzības kārta.

Mēdz teikt, ka vīrieši ir jutīgāki pret fiziskiem uzbrukumiem uz ielas, un es esmu pārliecināts, ka statistika nemelo, bet tas, ko statistika neuzrāda, ir garīgais slogs, ko vairums sieviešu pārvadā ikdienas dzīvē.

Dažreiz uzmākšanās nav tik slikta, un es varu par to jokot:

Divi vīrieši tikai uz mani kliedza no ielas pretējās puses. Galu galā izskatījās, ka viņi cīnās kopā. Es vēlos, lai es to būtu bijis kodaked. - Kia Abdullah (@kiaabdullah) 2012. gada 17. septembris

Dažreiz tas ir acīmredzami nekaitīgs, bet joprojām kaitinošs:

Vīrieši tikai tāpēc, ka šķiet, ka tas ir tikpat nekaitīgs kā "jauki", un jūs sakāt, ka tas klusi nenozīmē, ka tā nav uzmākšanās. - Kia Abdullah (@kiaabdullah) 2014. gada 3. augusts

Un dažreiz tas ir absolūti pretīgi, kaut kas tāds, ko daudzi vīrieši nekad nav pieredzējuši. Šī gada sākumā Laura Bates (ikdienas seksisma dibinātāja) uzrakstīja rakstu The Guardian. Tajā viņa apraksta uzmākšanās raibu kā “mazu adatu nedēļu”.

Kad Pēteris to lasīja, viņš maigi komentēja: "Oho, viņa ir neveiksmīga." Pēc pirmās rindkopas izlasīšanas viņam, iespējams, bija tāda reakcija, kāda bija daudziem citiem vīriešiem, kas ir kosmopolītiski, labsirdīgi, kungi vīrieši, kā arī. Es viņai paskaidroju, nē, viņai nebija neveiksmes.

Tas arī viss. Es viņam gadu gaitā esmu teicis viņam kādu no manām šausmīgākajām pieredzēm (no kurām lielākā daļa izbalēja, salīdzinot ar citu sieviešu pieredzi).

Bija puisis, kurš man sekoja no metro stacijas plkst. 11:00. Un mēģināju mani apturēt, kad es steidzos uz taksometru. Bija jauniešu grupa, kuriem automašīnā bija megafons - megafons - un kuru, kad es nereaģēju uz viņu seksuālajiem komentāriem, sauca: "Ak, nāc! Paskaties uz to, ko tu valkā!"

Es šajā dienā ienīdu sevi, jo pirmais, kas, manuprāt, bija kārtībā, tas ir sarkans, bet nav šķelšanās un es valkāju zeķubikses, tāpēc man nav kāju ” - it kā šķelšanās vai kāja attaisnotu viņas izturēšanos. Tā bija tā pati kleita, kuru es valkāju, kad vīrietis gāja garām un klusi teica "krūtis". Tajā dienā es izmetu kleitu.

Fakts, ka man nebija jātiek galā ar šo muļķību, un visi pārējie acīmredzami nekaitīgie pārkāpumi man skaidri pateica, cik kaitīgs tas ir, cik negodīgs. Šie pēdējie četri brīvības mēneši man ir iemācījuši, ka tas, ko es pieņemu kā dzīvi Londonā, ir nepieņemams. Es vēl neesmu pārliecināts, vai šī realizācija, šī jaunatklātā neiecietība, laba vai slikta.

Es tikai zinu, ka es negaidu to uzzināt.

Misijas paziņojums: Atlas & Boots

 .