Tas, ko ceļošana ar vīrieti man iemācīja par ielu uzmākšanos

Tas, ko ceļošana ar vīrieti man iemācīja par ielu uzmākšanos

Es sēdēju uz mūsu Airbnb studijas kāpnēm un sašņorēju kedas pirmajam skrējienam kopš aizbraukšanas no Londonas pirms četriem mēnešiem. Kamēr es sasienu banti, es izklaidīgi domāju: "Es ceru, ka mani netraucēs."

Un tad man ienāca prātā: es nebiju cietis uzmākšanos četrus mēnešus, un vienīgais iemesls, kāpēc man ienāca prātā šī doma, bija tāpēc, ka es automātiski asociējos ar skriešanu ar uzmākšanos uz ielas.

Mans sākotnējais skaidrojums par četru mēnešu pārtraukumu bija "Vīrieši šeit ir atšķirīgi" - un varbūt viņi ir, bet ir vēl viens faktors, kas varētu piedāvāt labāku izskaidrojumu: katru reizi, kad es biju sabiedrībā, es biju kopā ar Pēteri. No pārgājieniem, riteņbraukšanas un niršanas līdz atpūtai pludmalē Pēteris bija man blakus, neapzināti sniedzot man "aizsardzību", kas man parasti nav.

Ticiet man, feministe manī sadusmo to teikt (“Man ir vīrs, kas mani aizsargā”), taču atšķirība bija pārsteidzoši skaidra. Protams, nepavadot laiku vienatnē Klusajā okeānā, es nevaru droši pateikt, vai klusums ir Pētera vai vienkārši pieklājīgākas kultūras dēļ, bet vienu varu teikt droši: tas ir satriecoši satriecoši.

Es pamanīju, ka Londonā mana dzīve bija kaut kā grūtāka. Es jutos miglains, ejot pa ielām, vairāk nomodā, nemierīgāks. Tās nebija bailes vai paranoja kā tādas; vairāk piesardzības apmetnis.

Mēdz teikt, ka vīrieši ir neaizsargātāki pret fizisku uzbrukumu ielās, un es esmu pārliecināts, ka statistika nemelo, bet tas, ko statistika nerāda, ir garīgā nodeva, ko lielākā daļa sieviešu nes savā ikdienas dzīvē.

Dažreiz uzmākšanās nav tik slikta, un es varu par to pajokot:

Divi vīrieši tikko kliedza uz mani no pretējām ielas pusēm. Beigās izskatījās, ka viņi viens otram sitīs. Kaut es būtu varējis to iekodēt. – Kia Abdullah (@KiaAbdullah) 2012. gada 17. septembris

Dažreiz tas šķiet nekaitīgs, bet tomēr kaitinošs:

Vīrieši, tas, ka tas šķietami ir tikpat nekaitīgs kā "jauki", un jūs to sakāt klusi, nenozīmē, ka tā nav uzmākšanās. — Kia Abdullah (@KiaAbdullah) 2014. gada 3. augusts

Un dažreiz tas ir absolūti pretīgi, ko daudzi vīrieši nekad nav piedzīvojuši. Šī gada sākumā Laura Beitsa (ikdienas seksisma dibinātāja) rakstīja rakstu Guardian. Tajā viņa apraksta uzmākšanās savārstījumu kā "mazu adatu dūrienu nedēļu".

Kad Pēteris to izlasīja, viņš maigi komentēja: "Re, viņai nav paveicies." Pēc pirmās rindkopas izlasīšanas viņam, iespējams, bija tāda reakcija, kāda bija arī daudziem citiem vīriešiem – inteliģentiem, pasaulīgiem, labsirdīgiem, džentlmeniskiem vīriešiem. Es viņai paskaidroju, ka nē, viņai nav paveicies.

Tā tas ir. Gadu gaitā esmu viņam pastāstījis dažas savas biedējošākas pieredzes (lielākā daļa no tām ir bāla salīdzinājumā ar citu sieviešu pieredzi).

Bija 20 gadus vecs puisis, kurš ar velosipēdu man sekoja uz skolu un nepārtraukti draudēja noplēst man apakšveļu. Man bija 14 gadi. Bija kāds pusmūža vīrietis, kurš lūdza mani noskatīties viņa furgonu, kamēr viņš klauvēja pie kāda durvīm, lai lūgtu vannas istabu, un tad iegāja stūrī un sāka masturbēt. (Pēc diviem mēnešiem pie manis uz ielas vērsās tas pats vīrietis ar tādu pašu lūgumu. Es devos prom, cik ātri vien iespējams.)

Bija puisis, kurš sekoja man ārā no metro stacijas pulksten 23:00 un mēģināja mani apturēt, kad es steidzos pēc taksometra. Bija grupa pusaudžu, kuriem automašīnā bija megafons - megafons - un kuri, kad es nereaģēju uz viņu seksuālajiem komentāriem, kliedza: "Ak, nāc! Paskaties, ko tu valkā!"

Es ienīdu sevi tajā dienā, jo pirmā lieta, ko es domāju, bija: "Labi, tas ir sarkans, bet nav dekoltē, un es valkāju zeķubikses, tāpēc man nav kājas" - it kā dekoltē vai kāja attaisnotu viņas uzvedību. Tā bija tā pati kleita, ko es valkāju, kad kāds vīrietis gāja garām un teica "tits" zem deguna. Es todien kleitu izmetu.

Tas, ka man nebija jātiek galā ar šīm muļķībām un visiem citiem šķietami nekaitīgiem pārkāpumiem starp tiem, lika man saprast, cik tas ir kaitīgi, cik negodīgi. Šie pēdējie četri brīvības mēneši man ir iemācījuši, ka tas, ko es pieņemu kā dzīvi Londonā, ir nepieņemami. Es vēl neesmu pārliecināts, vai šī atziņa, šī jaunatklātā neiecietība ir laba vai slikta.

Es zinu tikai to, ka es negaidu, kad uzzināsim.

Misijas paziņojums: Atlas & Boots

      .