Hamburgas filmas pirmizrāde: Frics Litzmann atdzīvina vēsturi!

Hamburgas filmas pirmizrāde: Frics Litzmann atdzīvina vēsturi!

Šodien Hamburgas kinoteātrī Zeise notika filmas “Frics Litzmans, mans tēvs un es” pirmizrāde, kurā plkst.20 ieradās neskaitāmi viesi un zvaigznes. Filma, kas tika izlaista kinoteātros visā valstī 29. maijā, izgaismo režisora ​​Aljošas Pauzes tēva Rainera Pauzes dzīvi un pievēršas kreiso pretestībai jaunajā Federatīvajā Republikā. Klātesot tādiem prominentiem viesiem kā kabarē mākslinieks Alfonss, aktrise Ņina Hogere un animācijas māksliniece Alireza Darviša, muzikālu ieguldījumu sniedza arī Rolands Meiers de Voltērs, kurš interpretēja filmas tituldziesmu. Hamburgas aina ziņo, ka filma apvieno spēcīgas personiskās un sociālās tēmas.

“Frics Litzmans, mans tēvs un es” ir ne tikai biogrāfija, bet arī refleksīvs stāsts par mākslu, ģimeni un sociālajām pārmaiņām. Filma tiek raksturota kā personisks portrets, kas pievēršas vācu kabarē attīstībai un 70. un 80. gadu sociālajiem satricinājumiem. Rainera Pauzes pavadoņu vidū filmā ir tādas labi zināmas sejas kā Bastians Pastevka, Karolīna Kebekusa, Olivers Masuči un Helge Šneidere, kuri visi šajā laikā sniedz savu ieguldījumu Vācijas politiskajā un kultūras ainavā.

Rainers Pauze: Kultūras darbinieks ar vēsturi

Rainers Pauze dzimis Esenē 1947. gadā un uz skatuves ir kopš 1966. gada. Viņš ir ne tikai Bonnas Panteona teātra dibinātājs, bet arī alternatīvās karnevāla sesijas “Pink Punk Pantheon” līdzdibinātājs. Viņa skatuves tēls “Frics Litzmans” ir kļuvis par noteicošo figūru Vācijas kabarē ainā, īpaši ar savu satīrisko sociālo jautājumu apskati. Šis varonis pat parādījās kā apbedītājs savā solo finālā “Pēdējais spriedums”, ko viņš prezentēja 9. aprīlī Eifelhöhenklinik Marmagen Lielajā zālē. Šo priekšnesumu raksturoja melnais humors un darījumi ar apbedīšanas nozari. Preses aģentūra Eifel apraksta, ka kabarē vakars bija ne tikai izklaidējošs, bet arī pamatīgs.

Filma “Frics Litzmans, mans tēvs un es” pārsniedz individuālo biogrāfiju un atspoguļo universālus jautājumus par identitāti, atbildību un pašrealizācijas cenu. Kļūst skaidrs, ka personīgās vēstures un kolektīvās atmiņas attiecības ir centrālās, piešķirot filmai pārdomātu dimensiju.