Maikls Niavarani: Stulbums kā māksla — kabarē pirmizrāde parkā!

Maikls Niavarani: Stulbums kā māksla — kabarē pirmizrāde parkā!

2025. gada 30. maijā Teātrī parkā savu pirmizrādi svinēja atjauninātā izrāde “Homo Idioticus 2.0” ar Maiklu Niavarani. Šī izrāde ir turpinājums viņa pirmajai izrādei 2014. gadā, kas iedala cilvēkus dažādās kategorijās. Tiek veikta humoristiska cilvēka uzvedības analīze, Niavarani klasificējot varoņus kā pilnīgus idiotus, mainītājus, koferus, idiotus un ragamuffins. Īpaši provokatīvs ir viņa paziņojums, ka Amerikas prezidents, neatkarīgi no viņa darbībām, joprojām spēlē noteiktu lomu.

Niavarani uzskata dabisko stulbumu par cilvēces lielāko problēmu, savukārt mākslīgā intelekta radītās briesmas viņš tiecas aplūkot perspektīvā. Ar savu asu asprātību viņš pievēršas arī aktuālām politiskajām problēmām, piemēram, runājot par tādiem vadošajiem politiķiem kā Herberts Kikls un H.C. Strache padara jautru. Viņa satīriskie izteikumi par Putinu noteikti liks smieties publikai, taču tie nes līdzi arī nopietnas pārdomas par ticību, zināšanām, reliģiju un zinātni.

Stulbums un cilvēks

Filmā “Homo Idioticus 2.0” Niavarani pārsniedz komēdiju, lai pārdomātu cilvēka identitāti un evolūciju. Viņa uzdotie jautājumi attiecas ne tikai uz mūsdienu sabiedrību, bet arī uz cilvēka instinktiem un to izcelsmi. Neraugoties uz identificētajiem izaicinājumiem, Niavarani sniedz optimistisku skatījumu, ka cilvēce līdz šim ir tikusi galā labi, kas liek pārdomāt.

Šīs tēmas neatšķiras no pieejām Žana Mišela Rabatē esejā, kas pēta stulbuma antropoloģiju. Eseja balstās uz tādiem galvenajiem filozofiem kā Kants un Freids, kuri arī cīnījās ar stulbuma būtību un sekām. Piemēram, Kants savā darbā “Galvas slimību eksperiments” pievēršas dažādām stulbuma formām, kas ir agrīna analīze un sniedz interesantu saikni ar Niavarani satīrisko pieeju.

Humors kā politisks instruments

Humoram, kas ieņem centrālo lomu abos darbos, vai tas būtu Niavarani kabarē vai Rabatē esejā, politikā ir katarsiska funkcija. Pēdējais, bet ne mazāk svarīgi, Rabatē darbā ir arī atsauce uz Šveika figūru no Jaroslava Hašeka literatūras, kas militārisma absurdu konfrontē ar rotaļīgu stulbumu. Šveika mijiedarbība ar policiju un birokrātiju tiek uzskatīta par cilvēka pieredzes un politiskās realitātes atspoguļojumu.

Šajā kontekstā Rabatē arī iepazīstina ar grūtībām definēt stulbumu, kas rada izaicinājumu filozofiskām debatēm. Saikni starp stulbumu un bezgalību vēl vairāk padziļina tādi domātāji kā Alēns Badiou, parādot, ka stulbumu var skatīt ne tikai kā individuālu, bet arī kā kolektīvu fenomenu. Tas galu galā atgriež stulbuma universālo raksturu pie Niavarani tēmām un to aktualitātes mūsdienās.

Biļetes uz izrādi “Homo Idioticus 2.0” pieejamas no €39. Programma sola ne tikai izklaidi, bet arī dziļāku ieskatu cilvēka dabā un izaicinājumos, kas skar mūs kā sabiedrību.